Kāpēc tā notiek — laulātie, kas kopā nodzīvojuši pusi mūža, vecumdienās arvien biežāk jūt nogurumu viens no otra?
It kā jau viss būtu kārtībā: bērni izaudzināti, atliek tikai baudīt dzīvi un viens otra uzmanību, sarunāties, pastaigāties, vienkārši būt kopā. Taču tā vietā parādās aizkaitinājums un nogurums. Un šķiršanos kļūst arvien vairāk.
«Vīrs visu laiku ir mājās, un es nezinu, kur no viņa likties,» — saka sievietes. Vīrieši sūdzas par sievu, kura nepārtraukti kritizē. Kāpēc tas notiek un kas slēpjas aiz šī, mēģināsim saprast.
1. Vecas aizvainojuma sajūtas
Gadiem ejot, cilvēkam kļūst grūtāk viegli atlaist nepatīkamus brīžus. Jaunībā strīdi un samierināšanās notiek vieglāk — ir vairāk spēka, pacietības, un viss vēl nav apnicis.
Briedumā jebkurš strīds atmodina veselu virkni citu problēmu, it kā dodot tām otru dzīvi. Kāds kaut ko nepamanīja, izdarīja pa savam, nenovērtēja. Un tad šķietami sīks strīds izraisa veselu ķēdi uzkrātu aizvainojumu, kas gadu gaitā sakrājušies.
Laulātie var sēdēt vakariņās vai pat dažādās istabās, bet starp viņiem jūtams spriegums, kas pamazām pāraug strīdā. Turklāt ne jau šodienas sarunas dēļ, bet tāpēc, ka iekšēji viss sakrājies.
Un jo vecāki kļūst cilvēki, jo mazāk viņiem gribas šķetināt vecas problēmas vai atzīt savas kļūdas.
2. Zūd kopīgie mērķi
Daudzus gadus laulātie dzīvo kāda kopīga mērķa dēļ — bērni, nākotnes plāni, mazbērni vai vismaz hipotēka. Ir skaidrs, kāpēc jāturas kopā. Bet, kad bērni izaug un dzīvo savu dzīvi, šķiet, ka jēgas vairs nav.
Jo cilvēki bieži vien nav veidojuši ģimeni viens priekš otra — viņi audzināja bērnus, iekārtoja sadzīvi. Un pēc 20 vai pat 30 gadiem pēkšņi paskatās viens uz otru un saprot, ka blakus ir svešs cilvēks.
Dažas pāri šādos brīžos “pazūd” seriālos, citi meklē mierinājumu glāzē. Bet būtība viena — cilvēki dara visu, lai tikai nebūtu jāsatiekas ar savu partneri šeit un tagad.
3. Zūd interese vienam par otru
Attiecību sākumā partneri viens otru pārsteidz, gribas klausīties, jautāt, uzzināt. Jauns cilvēks ir kā vesela pasaule, kuru gribas iepazīt.
Bet, ja otru cilvēku pazīsti krustu šķērsu un viņa intereses nemainās, nepadziļinās, un arī tev pašam tās nav tuvas, — tad sarunu tematu vairs nav. Atbildes kļūst īsas, viss vienmēr “normāli”, “kā parasti”.
Bet sadzīviskas tēmas nesaliedē.
4. Sadzīve nomāc
Ir teiciens: “Tas, kas attiecību sākumā lika smaidīt, vēlāk kļūs par to, kas kaitina.” Sākumā mēs smejamies par partnera dīvainībām, tās šķiet jaukas un mīļas.
Bet ar gadiem tās sāk tracināt — “nepareizi”, “ne tā, kā vajadzētu”. Ja vēl pievienojas nogurums un veselības problēmas, partnera senā ieraduma dēļ rodas sajūta: “Viņš to dara speciāli, lai mani kaitinātu.”
Rodoties domai “Es taču tik daudzus gadus to pacietu, pietiek!”, cilvēks sāk reaģēt asāk, pārmet, mēģina “izlabot” otru, izteikt neapmierinātību. Un tā atkal nonākam pie strīda, par kuru runājām pirmajā punktā.
5. Pazūd pateicība
“Nu mēs taču esam ģimene, viss taču ir skaidrs — es esmu pateicīgs, es mīlu.” Ar šādu domāšanu attiecībās pazūd pateicības un siltu vārdu nozīme. Tieši brīdī, kad kopīgais pamazām zūd, pateicība kļūst īpaši svarīga.
Ja tās nav, pat vakariņu pagatavošana sāk šķist pienākums, nevis rūpes. Parādās prasības, mūžīga pārmetumu atkārtošana. It kā tu būtu “meistars uz stundu”, kurš nesaņem pat “paldies”.
Un tad cilvēks sāk domāt nevis “nu taču ir skaidrs, ka esmu pateicīgs”, bet gan “kāpēc man censties, ja to neviens nenovērtē?”.
6. Bailes mainīt ierasto
Daudzi saprot, ka attiecības kļuvušas smagas, taču atzīties tajā ir bail. Jo, ja to pasaka skaļi, nākas kaut ko darīt — runāt atklāti, mainīties, meklēt jaunus veidus, kā būt kopā. Bet spēka tam vairs nav tik daudz. Vienkāršāk ir noslēgties, paciesties, izlikties, ka viss ir kārtībā, vai pat aiziet.
Attiecības pārvēršas par “it kā kopā, bet katrs pats par sevi”. Nav ne prieka, ne siltuma, tikai ieradums būt līdzās.
Lasi vēl: Tikai trīs sastāvdaļas: šos salātus mēs gatavojam pilnīgi visos svētkos
7. Veselība un nogurums
Taču līdz ar rūpēm bieži nāk arī neapmierinātība — ja gadiem ilgi krājušies aizvainojumi, prātā nāk domas par to, kā viņš toreiz nepalīdzēja vai viņa kaut ko izdarīja “ne tā”.
Turklāt slimais var justies vainīgs un bezspēcīgs. Bet tas, kurš aprūpē, ja jau agrāk juties nomākts šajās attiecībās, piedzīvo nogurumu un dusmas.
Tā vietā, lai parādītos pateicība un atbalsts, rodas atsvešinātība. Cilvēki it kā mainās lomām: viens kļūst par “parādā esošo”, otrs — par “nastu”.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
